up

Tikai nestāstiet mums par Tviteri... v.2.0

Prezentācija sagatavota speciāli valsts sekretāru sanāksmei 04/03/2010 E-prasmju nedēļas ietvaros. Paldies Lienai Muraškinai par uzaicinājumu un iedvesmu, kuru guvu Govcamp Latvia 2010.

Šī prezentācija ir:

1. par sociālo platformu būtību, kāda tā ir manā skatījumā;
2. par to, ko ir jāmāca saistībā ar sociālajām platformām;
3. par to, kā ir jāmāca, lai iesaistītu un iedvesmotu.

Pamatā izmantota prezentācija no Govcamp Latvia 2010 ar līdzīgu nosaukumu: "Tikai nestāstiet mums par Tviteri (/v.1.0)." Tā ir papildināta ar vairākiem jauniem akcentiem un skaidrojumiem, kā arī praktiskiem ieteikumiem. Ceru, ka patiks :)

 
 

 

Mērķtiecības kritēriji

Turpinot tēmu par mērķtiecību, piedāvāju vienkāršus(/saprotamus) kritērijus nelielam mērķtiecības pašvērtējumam, ja kādam būtu vēlme kādā brīdī par to padomāt. Pirmais kritēriju kopums aizgūts no filozofijas, otrais no personāla vadības. Abus ik pa laikam man patīk pārlasīt, jo tie rosina kaut ko darīt, lai būtu perfekta diena.

Vai atkal aktuālas 19.gadsimta Dzīves filozofijas vērtības?

Zina, ko vēlas („Labāk gribēt neko nekā negribēt neko”)

Spēj būt pats, jūtas brīvs

Uzņemas risku, ir gatavs jaunam sākumam, spēj radīt jaunas vērtības, spēj radīt jaunu sevi

Dzīvo pilnasinīgu dzīvi, ir pastāvīgā kustībā

Nepieņem vājumu, atkarību un reaktīvu rīcību

Iestājas pret principiālu kaut kā noliegšanu, jo uztver to kā vājuma un skaudības pazīmi

Dzīvo ar degsmi, spēj radīt prieku un vairot jautrību

Avots: Rietumeiropas morāles filozofija. Sak. S.Lasmane. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006. 236.-243.lpp.

Personāla vadības skatījums uz mērķtiecību (/orientāciju uz sasniegumiem)

Vispārējs apraksts

Izvirza izaicinošus mērķus. Gūst gandarījumu no augstu standartu ievērošanas un savu personīgo rezultātu [sasniegumu] pastāvīgas uzlabošanas. Izmanto savas zināšanas un prasmes, ir neatlaidīgs, spēj strādāt un sasniegt mērķus paaugstināta stresa apstākļos. Mainoties prioritātēm, rīkojas pārdomāti un saglabā fokusu plašākā kontekstā.

Vērtēšanas līmeņi

I līmenis... (nav interesanti)

II līmenis... (nav interesanti)

III līmenis ... (nav interesanti)

IV līmenis. Uztur augstus standartus

Motivēts izvirzīt sasniedzamus mērķus ar augstu izaicinājuma pakāpi. Nosaka un ievēro augstus standartus. Meklē papildus iespējas un pienākumus. Jaunās situācijās pauž optimistisku „es to varu” attieksmi pret veicamajiem uzdevumiem. Šķēršļus ceļā uz mērķi pārvar ar neatlaidību.

V līmenis. Sasniedz izaicinošus mērķus

Uzskata sevi par vadošo dzinējspēku izaicinošu un nozīmīgu mērķu sasniegšanā. Nav tieši atkarīgs no citu atbalsta un piekrišanas. Lai sasniegtu kvalitatīvus rezultātus, uzņemas saprātīgu un labi novērtētu risku. Ar pārliecību atbild uz jautājumiem un risina sarežģītas situācijas.

Avots: www.managementfocus.org.nz/achievement-orientation/

 

(Autora fotogrāfijas)

Perfekta diena (/perfekts gads)

Par iedvesmojošiem personīgajiem mērķiem

 

Uzrakstīts pēc Māra Reliņa ierosinājuma speciāli www.nombre.lv

Pārpublicēts no http://nombre.lv/dazadi-raksti/perfekta-diena-perfekts-gads-par-iedvesmojosiem-personigajiem-merkiem/

 

Cik labi, ka ir draugi

Ar draugiem reizēm kopā dodamies skriet. Kādā rītā viens no viņiem teica, ka skaidri zinot, kas ir nepieciešams, lai būtu perfekta diena. Hmm, ... un man?

 
Jautājums izrādījās vērtīgs, jo ikdienas plānošanai pievienoja papildus iedvesmu.

 

Līdzīgu jautājumu iesaku uzdot arī attiecībā uz nākošo gadu – kas ir nepieciešams, lai gads būtu perfekts? Pieļauju, ka decembra pēdējās dienas un janvāra sākums ir piemērots brīdis to izdarīt. Būtībā novēlu atrast vēlēšanos un iespēju katram padomāt par iedvesmojošiem (!) personīgajiem mērķiem.

 
 
Protams, var dzīvot arī „ļaujoties notikumiem un ņemot, ko tev dzīve dod”, taču jāatzīst, ka vislabāk esmu juties, ja ir bijuši izvirzīti iedvesmojoši personīgie mērķi un esmu kaut ko darījis, lai tos sasniegtu. Arī vērojot citus, esmu konstatējis, ka ar lielāku degsmi dzīvo tie, kas zina, ko vēlas. Labu piemēru netrūkst – www.lielie.lv, www.satori.lv, www.e-biblioteka.lv , www.mykoob.lv, www.molport.lv, www.buzzpodium.lv, www.iespejamamisija.lv , www.zz.typepad.com, www.ironman.lv, www.artelis.lv, www.nombre.lv  ...

 
Kas nepieciešams, lai būtu perfekta diena(/perfekts gads)?

Daži praktiski ieteikumi. Varbūt noder.

 

1.       Nepieciešami iedvesmojoši personīgie mērķi

Ar ko sākt? Jāmeklē atbildes uz pamatjautājumiem:

 
Pēc tam jānoformulē mērķi. Iesildīšanās nolūkā piedāvāju dažus pavisam vienkāršus personīgo mērķu piemērus:

 

ü  Padomāšu, ko es patiešām vēlos savā dzīvē darīt

ü  Nedaudz samazināšu alkohola lietošanu

ü  Kritiskā situācijā nevainošu citus, pat ja ļoti gribēsies

ü  Izstrādāšu vienam mēnesim reālu treniņa programmu savām sporta aktivitātēm

ü  Savaldīšos un saglabāšu paškontroli, kad kāds mani izvedīs no pacietības

ü  Vairāk laika atvēlēšu miegam

ü  Uzaicināšu savus draugus uz kādu labu kultūras pasākumu un vakariņām

ü  Pusdienām veltīšu vairāk par 20 minūtēm

ü  Samazināšu pārmērīgo ēšanu pie televizora pēc plkst. 22.00

ü  Pārskatīšu savu garderobi un iztīrīšu skapi no drēbēm, kas man nepatīk

 

Pārskatot mērķu formulējumus, var veikt t.s. komforta zonas testu un pārdomāt konkrētā mērķa izaicinājuma pakāpi.

 
 Kurā zonā iekrīt tavi mērķi?

 
Mērķus būtu vēlams sagrupēt. Tas palīdzētu harmonijas meklējumos. Piemēram, var izmantot šādu dalījumu:

Fiziskai formai: (piem., dažreiz paskriet, lai, pieceļoties no dīvāna pie televizora, pārāk nepaātrinātos sirdsdarbība)

 
 
Pozitīvām emocijām: (piem., vismaz reizi gadā apmeklēt Satori grāmatnīcas rīkotos lasījumus un diskusijas)

Intelektuālam izaicinājumam: (hmm,..?)

Jēgas piepildījumam: (piem., varbūt izdarīt kaut ko patiešām vērtīgu citu labā?)

 

Minimālai programmai mērķu formulēšanā būtu RIMI jāiegādājas www.lielie.lv kalendārs un jāuzraksta ikmēneša apņemšanās. Varbūt, ka ar to arī pietiktu.

 

2.       Ar mērķu uzrakstīšanu nepietiek, nepieciešams rīcības plāns

Ja mēs neiztēlojamies no rīta vai gada sākumā, kādas aktivitātes mums jāveic, lai sasniegtu iedvesmojošus personīgos mērķus, perfektu dienu un perfektu gadu piedzīvot būs grūtāk. Nākošā gada rīcības plāna sastādīšanā varētu palīdzēt daži jautājumi. Sākotnēji tā šķiet sarežģīta un lieka laika tērēšana, taču pēc to atbildēšanas rastos lielāka skaidrība, kas un kā būtu jādara. Cerams.

ü  Kādas ir manas 3-4 galvenās lomas, kuras nākošajā gadā vēlos pildīt?

ü  Kādi ir šīm lomām atbilstoši galvenie mērķi?

ü  Kādas aktivitātes palīdzēs tos sasniegt?

ü  Cik laika un naudas tam būs nepieciešams?

ü  Kas būs iesaistītie, kas var palīdzēt un ar ko būtu jārēķinās?

ü  Kā es mērīšu savus panākumus, kā zināšu, ka mērķi ir sasniegti?

3.       Ar mērķiem un plānu nepietiek, nepieciešama arī disciplīna

Šī ir visgrūtākā daļa, jo tieši personīgā disciplīna, gribas vājums un padošanās ir galvenais šķērslis iedvesmojošu personīgo mērķu sasniegšanā. Retais ir tik stiprs, lai ar to pats tiktu galā. Tāpēc ir jāmeklē atbalsta sistēmas, kas palīdz būt disciplinētākam. Dažas iespējas, kas var palīdzēt ievērot disciplīnu personīgo mērķu sasniegšanā:

ü  Konkrēts rīcības plāns

ü  Periodiska mērķu un plānu pārrunāšana ar tuviem cilvēkiem

ü  Iesaistīšanās dažādās interešu grupās vai aktivitātēs kopā ar draugiem, kas pavelk līdzi.

ü  Personīgā apbalvojumu sistēma (piem., izdarīšu to un tad došos ceļojumā)

ü  ...?

4.       Ar mērķiem, plānu un disciplīnu nepietiek, vajadzīga arī jautrība

Nepieciešams prieks un zināma jautrība ikdienā. Ilgāku laiku dzīvojot bez prieka ir grūti būt mērķtiecīgam. Turklāt, pētījumi norāda, ka jo labāks noskaņojums, jo radošāka pieeja aktuālo jautājumu risināšanai nākošajā dienā...

 Triks

Daudzi no jums šīs vienkāršās patiesības ļoti labi zina. Bet triks ir nodzīvot un izdarīt tā, lai mēs varētu biežāk pateikt sev, ka ir bijusi perfekta diena un perfekts gads. Tieši to es novēlu. Neatkarīgi, vai izmantosiet šos, savus vai vēl kādus citus paņēmienus.

 

 

Kas ir kvalitatīva klausīšanās komunikācijā un vai tā pēdējā laikā ir mainījusies.

Ar vien biežāk rodas jautājums, vai sabiedrībā mainās priekšstati par kvalitatīvu klausīšanos? Jeb varbūt skaudrā patiesība ir cita - notikumiem piesātinātā, multimediālā un stresa pilnā vidē lēnām panīkst mūsu klausīšanās prasmes? Daži ilustratīvi piemēri:

 

1.  Darba ikdienā staigājam no vienas sanāksmes uz otru. Katrā sanāksmē runātais interesē tikai daļu no klātesošajiem. Pārējie pamanās darīt kaut ko citu. Kļūst moderni uz sanāksmēm nākt ar savu datoru. Neinteresantās sanāksmēs tajā var paslēpties. Kad vadītājs pārmetoši norāda uz neklausīšanos, acis nepaceļot atbildām – „Man ir jāuzraksta klientam svarīgs un steidzams e-pasts. Klients nevar gaidīt...”

2.  Ar vien vairāk studentu lekciju laikā skatās un raksta datorā. Ņemt līdzi savu datoru uz lekcijām ir moderni. Kad pasniedzējs ir neizpratnē, vai studenti klausās vai nē, daži asprātīgākie ar aizvainojuma piesitienu saka, ka viņi konspektē pasniedzēja teikto, daži sazvērnieciski saskatās un pasmaida, citi nedzird pat to un sērfo tālāk. Iespējams, ka kāds arī datorā pieraksta lekcijā dzirdēto, taču, vērojot studentu neverbālo komunikāciju, nezin kāpēc rodas šaubas par kvalitatīvu klausīšanos. No otras puses raugoties, varbūt tik tiešām lekcijās ir jādara vairākas lietas vienlaikus...

3.  Darījumu un privātajās pusdienās vai tikšanās reizēs abiem (visiem) uz galda ir mobilie tālruņi. Labākajā gadījumā tie ir kabatā, bet tomēr zvans nav izslēgts. Tam atskanot, tiek uzsākta saruna vai maģiskajā komunikāciju aparātā klusām tiek iečukstēts: „Es tagad nevaru runāt, pārzvanīšu vēlāk”. Amazing! Šie čuksti jau kļuvuši arī par sanāksmju neatņemamu sastāvdaļu. Argumentācija neapgāžama: „Es nevaru atļauties būt nesasniedzams.”

4.  Turpinot telefona sarunu tēmu, par gaidīšanas režīmu, jeb „man ir otra līnija”. Kā jūtas cilvēks, kuram šādā situācijā pēc būtības paziņo - „Saruna ar Tevi man šobrīd ir mazāk svarīga, nekā tā otra, tāpēc mirkli, lūdzu, uzgaidi.” Smieklīgi, ja arī otram paziņo: „ Šobrīd nevaru runāt, man ir saruna pa otru līniju, vēlāk atzvanīšu.” „Bet toties esmu sasniedzams...”.

5.  Mūsu nemiers par neskaitāmiem risināmiem jautājumiem apgrūtina fokusēšanos uz sarunas priekšmetu un tās gaitu. Šķietami biežāk nākas dzirdēt: „Par ko mēs tikko runājām?”

6.  Veikalā pie kases runājam pa telefonu, neveltot pārdevējai uzmanību pat nieka 20 sekundes. „Bet kāpēc, lai es to darītu, ja man ir svarīga telefona saruna?”

 

Par atbildēšanu uz īsziņām vai tvītošanu, sarunājoties ar citu , vājprātīgi skaļu mūziku klubos, kas liedz gandrīz jebkādu iespēju sarunāties, neskatīšanos runātājam acīs un citādu neklausīšanos šoreiz nemaz nerunāšu.

 

Vai efektīvas komunikācijas grāmatās drīz būs jāpārraksta nodaļa par klausīšanos? Vai tiešām mēs esam tik ļoti pārņemti ar sevi, savām idejām, vēlmi uzturēt tūkstošiem lielu paziņu loku (piem., Tviterī, Feisbukā, Linkt’inā), vienmēr un visur būt pieejamiem, nepalaist garām nevienu jaunāko ziņu un nobliezt visus no kājām ar savām prezentācijām vai stāstiem, ka pamazām aizmirstam, kas ir kvalitatīva klausīšanās?

 

Varbūt esmu konservatīvs, bet man šķiet, ka tā joprojām ir nedalīta (100%) uzmanība un patiesa ieinteresētība otrā cilvēkā un tajā, ko viņš saka. Kvalitatīva klausīšanās nenotiek bez vēlmes saprast otru, mācīties, veidot labas attiecības un baudīt komunikācijas procesu.

 

Kas jādara? Kvalitatīva klausīšanās nav sarežģīta.

 

Skaties uz runātāju.

Pārtrauc nodarboties ar citām lietām. Jebkurām.

Vienlaikus nedomā par kaut ko citu.

Netaisi grimases.

Nepārtrauc.

Klausies ne tikai saturā, bet arī centies iejusties otra situācijā.

Reizēm pārfrazē otra teikto.

Uzdod precizējošus jautājumus.

Savu nostāju paud tikai tad, kad esi uzklausījis otra viedokli.

 

Man pašam nepiemīt izcilas klausīšanās prasmes un arī es lēnām slīgstu modernajā komunikācijā. Bet mani tas uztrauc un es pie tā nedaudz vairāk sāku piedomāt. Bet varbūt nevajag? Varbūt vienkārši pieņemt, ka mainās priekšstati par klausīšanās kvalitāti un sākt pārrakstīt mācību materiālus par klausīšanos un efektīvu komunikāciju?

  

P.S. Izrādās, ka pat ezītis brīžiem neklausījās lācītī. Mhmm...

Ezīt, kur tu biji? Es saucu, saucu, bet tu neatsaucies... teica noraizējies lācītis. Lācēns runāja, runāja, bet ezītis domāja – tomēr labi, ka mēs esam atkal kopā. Un vēl, ezītis domāja par zirgu, kā tam tur klājas, miglā. ( http://www.youtube.com/watch?v=LPS7tKJNj9M)

Jāmācās no blogeriem komunicēt. Arī "Pecha Kucha" formātā.

Šodien no blogeriem esmu iemācījies jaunas lietas par komunikāciju. Pirms komentēšu, īss notikumu pārskats:

15.septembrī skatījos Best Internet konferences programmu. Nodomāju, ka būtu labi paklausīties dažas prezentācijas, t.sk. Jāņa Poļa "Blogu izmantošanu mārketinga komunikācijā". Netieku. Žēl. 

Šodien, 16.septembrī Twitter'ī šāds ieraksts (pievēršam uzmanību laikam):

Ap plkst. 12:15, kā nojaušu, sākās Jāņa Poļa prezentācija, kas ilga gandrīz precīzi 6min 40sek.

Seko Jāņa ieraksts Twitter'ī:

Noskatījos prezentāciju slaidu formātā (!) Jāņa Poļa blogā. Sekojot saitei uz Wiki, izlasīju par Pecha Kucha. Uzķēros. Nodomāju, ka ļoti interesanti un būtu jauki redzēt arī prezentāciju video formātā.

Ansis Egle prezentāciju ne tikai ieraksta video, bet drīzumā arī nopublicē. Turklāt, Ansis nolemj noorganizēt interviju, jo ir pārliecināts, ka tas būs tā vērts. Anša ieraksts Twiter'ī:

 
 

Ap 17:00 noskatījos Jāņa video (!) prezentāciju, saņēmu atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

Noslēgumā daži komentāri:

• Labi zinot, kādas nāves briesmas pastāv PowerPoint prezentācijās, progresīvi domājoši profesionāļi 2003. gadā radīja atraktīvu prezentāciju formātu Pecha Kucha. Tā būtība ir īsa, saprotama, interesanta un neformāli novadīta prezentācija, kas sastāv no 20 attēliem, katrs no tiem tiek rādīts 20 sek, un kopējais prezentācijas laiks ir tieši 6 min 40 sek. Amazing. Vai arī mums nevajadzētu padomāt par saviem priekšstatiem par kvalitatīvām prezentācijām? Varbūt arī mūsu prezentācijas ir vērts padarīt interesantākas? Kā ar Pech Kucha izmēģināšanu konservatīvākā vidē? Vienkaikus, daudziem no mums visticamā būtu jāpatrennējas, lai 6 minūtēs 40 sekundēs, izmantojot 20 attēlus, atraktīvā veidā citiem kaut ko sakarīgu pastāstītu.

• Nevajag daudz, lai ar interesantām lietām dalītos ar citiem. Turklāt, gandrīz tiešajā laikā, nekavējoties, bez oficiālas organizēšanas. Tas var notikt patiešām ātri un ar elegantu vieglumu. Šodienas aprakstīto notikumu virkne man lika justies mazliet neērti, ka vienai prezentācijai organizēju piekļuvi 7 dienas. Bija tehniskas problēmas ar apjomu, fontiem un vietnēm. Tomēr secināju, ka 21.gadsimtā tie vairs nevar būt attaisnojumi.

• Šodien man radās pārlciecība, ka radikālāk jāmaina priekšstati par to, kas ir konferences un kam tajās ir jānotiek. Šķiet, ka lielākā daļa ierasto noteikumu par konferenču programmām, vadītājiem, prezentācijām, dalībnieka statusu, izdales materiāliem, publicēšanas tiesībām, ekskluzivitāti, maksu u.t.t. vairs ilgi nestrādās.

Noslēgumā - saite uz Jāņa Poļa prezentāciju Anša Egles blogā

Diena ir izdevusies!

Iesaku izlasīt HBR rakstu: "Nāve no informācijas pārslodzes."

Harvard Business Review septembra numurā ir vienkāršs un rosinošs Paula Hempa raksts, kā mēs sevi varam pasargāt no informācijas pārslodzes, un "...vienreiz beigt par to vaimanāt".

Rakstā minētie pētījumu rezultāti liek aizdomāties par dzīves kvalitāti. Vai tiešām arī mēs jau esam tik ļoti atkarīgi no e-pastiem, kā ASV, kur 60% no 4000 e-pastu lietotājiem atzīst, ka ir pārbaudījuši ienākošo pastu tualetē, 15% baznīcā, bet 11% to lasījuši slepus no ģimenes. (U.P.: Jūs nevarat iedomāties, kā mani tracina cilvēki, kas atrodoties labierīcībās, runā pa tālruni...)

Atkarība no informācijas un nepieciešamība visu laiku būt sasniedzamiem? Nespēja pretoties sociālajam spiedienam, ka noteikti ir jāatbild uz visiem e-pastiem?

Autors norāda, ka psihiatri esot nobažījušies par daudzo darbinieku sirgšanu ar "nepārtrauktu daļēju uzmanību", jo nespēj koncentrēties tikai uz vienu problēmu. Sabiedrībā sāk jau runāt par BlackBerry bāreņiem, bērniem, kas nemitīgi cīnās, lai atgūtu vecāku uzmanību no elektroniskās saziņas ierīcēm.

Ko darīt? Daži Paula Hempa ieteikumi, varbūt kāds noder:

1.  Lietojiet satura kategorizēšanas rīkus (U.P., piem. Google Reader vai TweetDeck).

2.  Lasiet e-pastus tikai noteiktos laikos.

3.  Neatstājiet uz rītdienu nevienu "neapstrādātu" e-pastu.

4.  Izslēdziet e-pastu (U.P.: un Twitter, Skype,...) automātiskos paziņojumus.

5.  Ieviesiet uzņēmumā noteikumu, ka e-pastos nedrīkst rakstīt vairāk par 5 teikumiem.

6.  Mainiet savu attieksmi. Uz visiem e-pastiem nav jāatbild; uz e-pastiem var neatbildēt. 25% pētījuma dalībnieku ir atzinuši, ka ir pasludinājuši e-pastu bankrotu un izdzēsuši visas uzkrātās vēstules. (U.P.: skaisti...)

7.  Ierakstiet visu vēstuli tikai priekšmeta logā un noslēdziet ar EOM - end of message.

8.  Ieviesiet savā uzņēmumā "Rītus bez iekšējiem e-pastiem", un tā vietā ejiet viens pie otra aprunāties.

9.  Nelietojiet uzņēmumā funkciju "atbildēt visiem".

Saites:

HBR.org  >  September 2009

Death by Information Overload

by Paul Hemp

Par iekšējās komunikācijas būtību uzņēmumos

Iekšējā komunikācija uzņēmumā nav tehnisks darbinieku informēšanas process, kas aprakstāms sarežģītās procedūrās. Tās centrālais elements ir cilvēki ar savām emocijām, attieksmi un attiecībām. 

Tāpēc uz iekšējām komunikācijām jāskatās kā uz iedvesmošanas, iesaistīšanas un savstarpējās uzticēšanās veidošanas procesu. Ja iekšējās komunikācijas nevieno, neiedvesmo, neiesaista, neveido sadarbību un uzticēšanos, tad ar tām kaut kas nav kārtībā. Tikai ar informēšanu noteikti nepietiek.

Samaziniet “informēšanu”, palieliniet laiku strādāšanai kopā, kas parāda rūpes par kolēģiem.

Sarežģītos apstākļos labai iekšējai komunikācijai nav nepieciešami lieli izdevumi. Kopīgi pasākumi dažādās interešu grupās, kas orientēti uz neformālu komunikāciju un garīgumu var panākt vairāk par jaunu intranetu.

Ir pienācis laiks paskatīties uz iekšējo komunikāciju radoši un plašākā cilvēcisko attiecību kontekstā. Vadītāji, tas ir jūsu uzdevums, nevis HR vai PR.

Par iekšējām komunikācijām vispirms atbild valde vai kāds no valdes locekļiem, pēc tam vidējā līmeņa vadītāji. Iekšējā komunikācija ir līderības neatņemama funkcija, tāpēc par to ir jārunā vadības sanāksmēs un tai ir jāizvirza iedvesmojoši gada mērķi.

Personāla un sabiedrisko attiecību speciālisti ir iekšējo komunikāciju eksperti un vadītāju treneri, nevis “komunicētāji”.

Modernām tehnoloģijām un sociāliem medijiem uzņēmumu iekšējā komunikācijā ir tikai sekundāra loma. To izmantošana nevar būt pašmērķis. Vienlaikus, no tendencēm, kuras vērojamas modernajās tehnoloģijās un sociālajos medijos, uzņēmumi var mācīties jaunus komunikāciju principus un paņēmienus, kā arī gūt iedvesmojošas idejas iekšējo komunikāciju pilnveidošanai.

Iekšējo komunikāciju efektivitāte ir jāmēra ne tikai ar informācijas apmaiņas apmierinātības pētījumiem. Daudz būtiskāk ir mērīt, kādu saturu vadītāji nodod darbiniekiem, kā viņi to dara, un kāda ir darbinieku izpratne par uzņēmumam kritiskiem jautājumiem. Taču visbūtiskākais mērījums ir, cik labi vadītāji izprot to, ko domā un jūt darbinieki!

Tas nav grūti, to var iemācīties.

Blogošanas tests

Interesants novērojums vadītāju mācībās: gandrīz visi atzīst, ka dalīšanās ar profesionālo pieredzi un kopīga situāciju analīze ir eleganta, efektīva (un ekonomiska) mācību metode. Līdz brīdim,... kamēr mums pašiem ir jāapraksta kaut viena situācija vai jānoorganizē sistemātisku pieredzes apmaiņas tikšanos. Nav laika organizēt tikšanos? Un kā ar 15-20min, lai īsumā uzrakstītu vismaz dažas personīgas atziņas vai aprakstītu pārbaudītu labo praksi? Arī tam nav laika? Šaubos. Runa tomēr nav par laiku, bet mūsu motivāciju dalīties ar citiem ar savām atziņām, nodot citiem savas zināšanas, ieinteresēt attīstīt savu kompetenci. Dažos gadījumos varbūt pat runa ir par konceptuālu nevēlēšanos analizēt, kas notiek ar sevi vai uzņēmumu. Bet kāpēc tādā gadījumā neesam atklāti pret sevi un nesakām, ka dalīšanās ar profesionālo pieredzi NAV laba mācību metode, jo mums pietrūkst intereses pat īsumā aprakstīt kādu pamācošu situāciju un savas idejas?

Tā man radās doma, ka jāievieš "blogošanas tests" - cik blogu uzrakstīts pusgada laikā! Blogošana kā profesionalitātes vērtēšanas kritērijs. Nav svarīgi, vai tie ir Twitter, Facebook mikroblogi un RT (re-tweet, jeb "pārsūtu, tas ir interesanti") vai nopietnāki sacerējumi Diena.lv, Blogger, TypePad, u.t.t. Galvenais, vai dalies ar savām atziņām, novērojumiem un atklāsmēm ar citiem. Nav pat nozīmīgi, vai tas notiek kāda uzņēmuma iekšējā vietnē vai plašai publikai pieejamā sociālā medijā. Kritēriji bloga vērtēšanai: aktualitāte, saprotamība, pielietojamība, un jebkādi komentāri, un, kas nav mazsvarīgi, personīgs gandarījums un zināma viegluma izjūta par pašu blogošanas faktu kā tādu - "Es blogoju, jo nevaru neblogot, jo man nav vienalga, jo es nevaru nedalīties ar savu pieredzi un zināšanām, lai citiem būtu mazliet lielāks intelektuāls izaicinājums, iedvesma no rīta iet uz darbu vai vienkārši interesantāk, jautrāk". Apmēram tā...

Esmu nolēmis blogošanas testu izmantot arī savas profesionalitātes vērtēšanā. Uz to mani netieši pamudināja Ralfs Vīlands, kurš aktīvi blogo jau kādu laiku, kā arī Valdis Melderis un Miks Lukstiņš, kuri to sākuši darīt salīdzinoši nesen.

Taču ar blogošanas testu nepietiek, nepieciešams vēl viens tests - blogu lasīšanas tests. Par to citreiz...