Ar
vien biežāk rodas jautājums, vai sabiedrībā mainās
priekšstati par kvalitatīvu klausīšanos? Jeb varbūt skaudrā patiesība ir cita -
notikumiem piesātinātā, multimediālā un stresa pilnā vidē lēnām panīkst mūsu klausīšanās
prasmes? Daži ilustratīvi piemēri:
1. Darba ikdienā staigājam no vienas sanāksmes uz otru. Katrā sanāksmē runātais interesē tikai daļu no klātesošajiem. Pārējie pamanās darīt kaut ko citu. Kļūst moderni uz sanāksmēm nākt ar savu datoru. Neinteresantās sanāksmēs tajā var paslēpties. Kad vadītājs pārmetoši norāda uz neklausīšanos, acis nepaceļot atbildām – „Man ir jāuzraksta klientam svarīgs un steidzams e-pasts. Klients nevar gaidīt...”
2. Ar
vien vairāk studentu lekciju laikā skatās un raksta datorā. Ņemt līdzi
savu datoru uz lekcijām ir moderni. Kad pasniedzējs ir neizpratnē, vai studenti
klausās vai nē, daži asprātīgākie ar aizvainojuma piesitienu saka, ka viņi
konspektē pasniedzēja teikto, daži sazvērnieciski saskatās un pasmaida, citi
nedzird pat to un sērfo tālāk. Iespējams,
ka kāds arī datorā pieraksta lekcijā dzirdēto, taču, vērojot studentu neverbālo
komunikāciju, nezin kāpēc rodas šaubas par kvalitatīvu klausīšanos. No otras
puses raugoties, varbūt tik tiešām lekcijās ir jādara vairākas lietas
vienlaikus...
3. Darījumu
un privātajās pusdienās vai tikšanās reizēs abiem (visiem) uz galda ir mobilie
tālruņi.
Labākajā gadījumā tie ir kabatā, bet tomēr zvans nav izslēgts. Tam atskanot,
tiek uzsākta saruna vai maģiskajā komunikāciju aparātā klusām tiek iečukstēts:
„Es tagad nevaru runāt, pārzvanīšu vēlāk”. Amazing! Šie čuksti jau kļuvuši arī
par sanāksmju neatņemamu sastāvdaļu. Argumentācija neapgāžama: „Es nevaru atļauties būt nesasniedzams.”
4. Turpinot
telefona sarunu tēmu, par gaidīšanas režīmu, jeb „man ir otra līnija”. Kā jūtas
cilvēks, kuram šādā situācijā pēc būtības paziņo - „Saruna ar Tevi man šobrīd
ir mazāk svarīga, nekā tā otra, tāpēc mirkli, lūdzu, uzgaidi.” Smieklīgi, ja arī
otram paziņo: „ Šobrīd nevaru runāt, man ir saruna pa otru līniju, vēlāk
atzvanīšu.” „Bet toties esmu sasniedzams...”.
5. Mūsu
nemiers par neskaitāmiem risināmiem jautājumiem apgrūtina fokusēšanos uz
sarunas priekšmetu un tās gaitu. Šķietami biežāk nākas dzirdēt: „Par ko mēs tikko runājām?”
6. Veikalā
pie kases runājam pa telefonu, neveltot pārdevējai uzmanību pat nieka 20 sekundes. „Bet kāpēc,
lai es to darītu, ja man ir svarīga telefona saruna?”
Par
atbildēšanu uz īsziņām vai tvītošanu, sarunājoties ar citu , vājprātīgi skaļu mūziku klubos, kas
liedz gandrīz jebkādu iespēju sarunāties, neskatīšanos runātājam acīs un citādu
neklausīšanos šoreiz nemaz nerunāšu.
Vai
efektīvas komunikācijas grāmatās drīz būs jāpārraksta nodaļa par klausīšanos? Vai
tiešām mēs esam tik ļoti pārņemti ar sevi, savām idejām, vēlmi uzturēt tūkstošiem lielu paziņu loku (piem.,
Tviterī, Feisbukā, Linkt’inā), vienmēr un visur būt pieejamiem, nepalaist garām
nevienu jaunāko ziņu un nobliezt visus no kājām ar savām
prezentācijām vai stāstiem, ka pamazām aizmirstam, kas ir kvalitatīva
klausīšanās?
Varbūt
esmu konservatīvs, bet man šķiet, ka tā joprojām ir nedalīta (100%) uzmanība un
patiesa ieinteresētība otrā cilvēkā un tajā, ko viņš saka. Kvalitatīva
klausīšanās nenotiek bez vēlmes saprast otru, mācīties, veidot labas attiecības
un baudīt komunikācijas procesu.
Kas
jādara? Kvalitatīva klausīšanās nav sarežģīta.
Skaties uz runātāju.
Pārtrauc nodarboties ar citām lietām. Jebkurām.
Vienlaikus nedomā par kaut ko citu.
Netaisi grimases.
Nepārtrauc.
Klausies ne tikai saturā, bet arī centies iejusties otra situācijā.
Reizēm pārfrazē otra teikto.
Uzdod precizējošus jautājumus.
Savu nostāju paud tikai tad, kad esi uzklausījis otra viedokli.
Man
pašam nepiemīt izcilas klausīšanās prasmes un arī es lēnām slīgstu modernajā komunikācijā. Bet mani tas
uztrauc un es pie tā nedaudz vairāk sāku piedomāt. Bet varbūt nevajag? Varbūt
vienkārši pieņemt, ka mainās priekšstati par klausīšanās kvalitāti un sākt
pārrakstīt mācību materiālus par klausīšanos un efektīvu komunikāciju?
P.S.
Izrādās, ka pat ezītis brīžiem neklausījās lācītī. Mhmm...
