up

Jāmācās no blogeriem komunicēt. Arī "Pecha Kucha" formātā.

Šodien no blogeriem esmu iemācījies jaunas lietas par komunikāciju. Pirms komentēšu, īss notikumu pārskats:

15.septembrī skatījos Best Internet konferences programmu. Nodomāju, ka būtu labi paklausīties dažas prezentācijas, t.sk. Jāņa Poļa "Blogu izmantošanu mārketinga komunikācijā". Netieku. Žēl. 

Šodien, 16.septembrī Twitter'ī šāds ieraksts (pievēršam uzmanību laikam):

Ap plkst. 12:15, kā nojaušu, sākās Jāņa Poļa prezentācija, kas ilga gandrīz precīzi 6min 40sek.

Seko Jāņa ieraksts Twitter'ī:

Noskatījos prezentāciju slaidu formātā (!) Jāņa Poļa blogā. Sekojot saitei uz Wiki, izlasīju par Pecha Kucha. Uzķēros. Nodomāju, ka ļoti interesanti un būtu jauki redzēt arī prezentāciju video formātā.

Ansis Egle prezentāciju ne tikai ieraksta video, bet drīzumā arī nopublicē. Turklāt, Ansis nolemj noorganizēt interviju, jo ir pārliecināts, ka tas būs tā vērts. Anša ieraksts Twiter'ī:

 
 

Ap 17:00 noskatījos Jāņa video (!) prezentāciju, saņēmu atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

Noslēgumā daži komentāri:

• Labi zinot, kādas nāves briesmas pastāv PowerPoint prezentācijās, progresīvi domājoši profesionāļi 2003. gadā radīja atraktīvu prezentāciju formātu Pecha Kucha. Tā būtība ir īsa, saprotama, interesanta un neformāli novadīta prezentācija, kas sastāv no 20 attēliem, katrs no tiem tiek rādīts 20 sek, un kopējais prezentācijas laiks ir tieši 6 min 40 sek. Amazing. Vai arī mums nevajadzētu padomāt par saviem priekšstatiem par kvalitatīvām prezentācijām? Varbūt arī mūsu prezentācijas ir vērts padarīt interesantākas? Kā ar Pech Kucha izmēģināšanu konservatīvākā vidē? Vienkaikus, daudziem no mums visticamā būtu jāpatrennējas, lai 6 minūtēs 40 sekundēs, izmantojot 20 attēlus, atraktīvā veidā citiem kaut ko sakarīgu pastāstītu.

• Nevajag daudz, lai ar interesantām lietām dalītos ar citiem. Turklāt, gandrīz tiešajā laikā, nekavējoties, bez oficiālas organizēšanas. Tas var notikt patiešām ātri un ar elegantu vieglumu. Šodienas aprakstīto notikumu virkne man lika justies mazliet neērti, ka vienai prezentācijai organizēju piekļuvi 7 dienas. Bija tehniskas problēmas ar apjomu, fontiem un vietnēm. Tomēr secināju, ka 21.gadsimtā tie vairs nevar būt attaisnojumi.

• Šodien man radās pārlciecība, ka radikālāk jāmaina priekšstati par to, kas ir konferences un kam tajās ir jānotiek. Šķiet, ka lielākā daļa ierasto noteikumu par konferenču programmām, vadītājiem, prezentācijām, dalībnieka statusu, izdales materiāliem, publicēšanas tiesībām, ekskluzivitāti, maksu u.t.t. vairs ilgi nestrādās.

Noslēgumā - saite uz Jāņa Poļa prezentāciju Anša Egles blogā

Diena ir izdevusies!

Iesaku izlasīt HBR rakstu: "Nāve no informācijas pārslodzes."

Harvard Business Review septembra numurā ir vienkāršs un rosinošs Paula Hempa raksts, kā mēs sevi varam pasargāt no informācijas pārslodzes, un "...vienreiz beigt par to vaimanāt".

Rakstā minētie pētījumu rezultāti liek aizdomāties par dzīves kvalitāti. Vai tiešām arī mēs jau esam tik ļoti atkarīgi no e-pastiem, kā ASV, kur 60% no 4000 e-pastu lietotājiem atzīst, ka ir pārbaudījuši ienākošo pastu tualetē, 15% baznīcā, bet 11% to lasījuši slepus no ģimenes. (U.P.: Jūs nevarat iedomāties, kā mani tracina cilvēki, kas atrodoties labierīcībās, runā pa tālruni...)

Atkarība no informācijas un nepieciešamība visu laiku būt sasniedzamiem? Nespēja pretoties sociālajam spiedienam, ka noteikti ir jāatbild uz visiem e-pastiem?

Autors norāda, ka psihiatri esot nobažījušies par daudzo darbinieku sirgšanu ar "nepārtrauktu daļēju uzmanību", jo nespēj koncentrēties tikai uz vienu problēmu. Sabiedrībā sāk jau runāt par BlackBerry bāreņiem, bērniem, kas nemitīgi cīnās, lai atgūtu vecāku uzmanību no elektroniskās saziņas ierīcēm.

Ko darīt? Daži Paula Hempa ieteikumi, varbūt kāds noder:

1.  Lietojiet satura kategorizēšanas rīkus (U.P., piem. Google Reader vai TweetDeck).

2.  Lasiet e-pastus tikai noteiktos laikos.

3.  Neatstājiet uz rītdienu nevienu "neapstrādātu" e-pastu.

4.  Izslēdziet e-pastu (U.P.: un Twitter, Skype,...) automātiskos paziņojumus.

5.  Ieviesiet uzņēmumā noteikumu, ka e-pastos nedrīkst rakstīt vairāk par 5 teikumiem.

6.  Mainiet savu attieksmi. Uz visiem e-pastiem nav jāatbild; uz e-pastiem var neatbildēt. 25% pētījuma dalībnieku ir atzinuši, ka ir pasludinājuši e-pastu bankrotu un izdzēsuši visas uzkrātās vēstules. (U.P.: skaisti...)

7.  Ierakstiet visu vēstuli tikai priekšmeta logā un noslēdziet ar EOM - end of message.

8.  Ieviesiet savā uzņēmumā "Rītus bez iekšējiem e-pastiem", un tā vietā ejiet viens pie otra aprunāties.

9.  Nelietojiet uzņēmumā funkciju "atbildēt visiem".

Saites:

HBR.org  >  September 2009

Death by Information Overload

by Paul Hemp

Par iekšējās komunikācijas būtību uzņēmumos

Iekšējā komunikācija uzņēmumā nav tehnisks darbinieku informēšanas process, kas aprakstāms sarežģītās procedūrās. Tās centrālais elements ir cilvēki ar savām emocijām, attieksmi un attiecībām. 

Tāpēc uz iekšējām komunikācijām jāskatās kā uz iedvesmošanas, iesaistīšanas un savstarpējās uzticēšanās veidošanas procesu. Ja iekšējās komunikācijas nevieno, neiedvesmo, neiesaista, neveido sadarbību un uzticēšanos, tad ar tām kaut kas nav kārtībā. Tikai ar informēšanu noteikti nepietiek.

Samaziniet “informēšanu”, palieliniet laiku strādāšanai kopā, kas parāda rūpes par kolēģiem.

Sarežģītos apstākļos labai iekšējai komunikācijai nav nepieciešami lieli izdevumi. Kopīgi pasākumi dažādās interešu grupās, kas orientēti uz neformālu komunikāciju un garīgumu var panākt vairāk par jaunu intranetu.

Ir pienācis laiks paskatīties uz iekšējo komunikāciju radoši un plašākā cilvēcisko attiecību kontekstā. Vadītāji, tas ir jūsu uzdevums, nevis HR vai PR.

Par iekšējām komunikācijām vispirms atbild valde vai kāds no valdes locekļiem, pēc tam vidējā līmeņa vadītāji. Iekšējā komunikācija ir līderības neatņemama funkcija, tāpēc par to ir jārunā vadības sanāksmēs un tai ir jāizvirza iedvesmojoši gada mērķi.

Personāla un sabiedrisko attiecību speciālisti ir iekšējo komunikāciju eksperti un vadītāju treneri, nevis “komunicētāji”.

Modernām tehnoloģijām un sociāliem medijiem uzņēmumu iekšējā komunikācijā ir tikai sekundāra loma. To izmantošana nevar būt pašmērķis. Vienlaikus, no tendencēm, kuras vērojamas modernajās tehnoloģijās un sociālajos medijos, uzņēmumi var mācīties jaunus komunikāciju principus un paņēmienus, kā arī gūt iedvesmojošas idejas iekšējo komunikāciju pilnveidošanai.

Iekšējo komunikāciju efektivitāte ir jāmēra ne tikai ar informācijas apmaiņas apmierinātības pētījumiem. Daudz būtiskāk ir mērīt, kādu saturu vadītāji nodod darbiniekiem, kā viņi to dara, un kāda ir darbinieku izpratne par uzņēmumam kritiskiem jautājumiem. Taču visbūtiskākais mērījums ir, cik labi vadītāji izprot to, ko domā un jūt darbinieki!

Tas nav grūti, to var iemācīties.